Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 2014. gada 28. oktobrī pasludināja spriedumu lietā Urtāns pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 5. panta 1. punkta (tiesības uz brīvību un drošību) pārkāpums Latvijas tiesu īstenotajā periodiskajā kontrolē pār iesniedzējam piemērotā pirmstiesas apcietinājumu. Tiesas ieskatā Latvijas tiesu lēmumos par apcietinājuma termiņa periodisku pagarināšanu nebija pienācīgi atspoguļota apcietinājuma turpmākā pamatotība, kas nozīmē, Konvencijas pārkāpuma iemesls ir lēmumos sniegtās argumentācijas kvalitāte.

Iesniedzējs lūdza atlīdzināt viņam piespriest morālo kompensāciju 25 000 EUR apmērā, taču Tiesa šo prasību apmierināja tikai daļēji, piespriežot atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu 3 000 EUR.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību, Tiesa atkārtoja tās judikatūrā nostiprinātos pamatprincipus, proti, lai personu varētu apcietināt, jābūt “pietiekamām aizdomām”, ka šī persona varētu būt izdarījusi noziedzīgo nodarījumu. Izvērtējusi Daugavpils tiesas izmeklēšanas tiesneša un Latgales apgabaltiesas lēmumus par apcietinājuma piemērošanu iesniedzējam, Tiesa pilnībā piekrita Latvijas tiesu secinājumiem, ka lietas materiālos bija savākti pietiekami daudz pierādījumu, kas norādīja uz iesniedzēja iespējamo vainu, turklāt šis fakts bija pienācīgi atspoguļots atbilstošajos tiesu lēmumos. Tādēļ Tiesa nesaskatīja Konvencijas pārkāpumu iesniedzējam piemērotā pirmstiesas apcietinājuma sākotnējā posmā.

Vērtējot tālākos posmus, Tiesa vēlreiz uzsvēra tās judikatūrā iedibināto principu, proti, ieilgstot pirmstiesas apcietinājumam, sākotnējās aizdomas pret personu vairs nevar kalpot par vienīgo iemeslu apcietinājuma turpmākai pagarināšanai. Izvērtējot Latvijas tiesu lēmumus, ar kuriem apcietinājuma periodiskās kontroles ietvaros tika pagarināts iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņš, Tiesa konstatēja, ka pēc būtības tie visi atsaucās uz sākotnējiem izmeklēšanas tiesneša un Latgales apgabaltiesas secinājumiem, kā arī risku, ka iesniedzējs, atrodoties brīvībā, varētu izdarīt jaunus noziedzīgus nodarījumus. Šajā sakarā Tiesa uzsvēra, ka Konvencija pieļauj ierobežot personas brīvību tikai gadījumos, kad iestāžu rīcībā ir informācija par kāda konkrēta noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas riskiem, savukārt iesniedzēja gadījumā Latvijas tiesas atsaucās uz vispārējām viņa personības iezīmēm un noslieci uz recidīvu.

Tāpat Tiesa noraidīja Latvijas valdības iesniegtos pierādījumus, kas apstiprināja, ka laikā, kamēr iesniedzējs atradās apcietinājumā, izmeklēšana ieguva ziņas par citiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuros aizdomas krita uz iesniedzēju. Tiesa atzīmēja, ka tā ir kompetenta izvērtēt tikai atbilstošajos Latvijas tiesu lēmumos atspoguļoto motivāciju, nevis valdības vēlāk iesniegto informāciju, un uzsvēra, ka apstrīdētie lēmumi tikai atsaucās uz lēmumos par sākotnējo apcietinājuma piemērošanu izdarītajiem secinājumiem, un nekādi neminēja “pamatotas aizdomas”, ka iesniedzējs varētu būt izdarījis noziedzīgos nodarījumus. Tiesa arī norādīja, ka vairāki izmeklēšanas tiesneša lēmumi nepamatoti atsaucās uz risku, ka iesniedzējs, atrodoties brīvībā, varētu traucēt izmeklēšanu, lai gan uz šī apgalvojuma nepamatotību jau bija norādījusi Latgales apgabaltiesa.

Tādēļ Tiesa uzskatīja, ka, lai gan sākotnēji iesniedzējam piemērotais pirmstiesas apcietinājums bija uzskatāms par pietiekami pamatotu, tomēr, paejot ilgākam laika posmam, Latvijas tiesu lēmumu pārlieku lakoniskai pamatojums, pagarinot iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu, vairs neatbilda Konvencijas 5.panta 1.punkta standartiem.

Tiesas 2014. gada 28. oktobra sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas mājaslapā.

Fakti lietā Urtāns pret Latviju

Iesniedzējs ir Rolands Urtāns, dzimis 1973. gadā. 2010. gada jūlijā – augustā Daugavpilī notika virkne zādzību no dzīvokļiem un automašīnām. Uz aizdomu pamata par šo noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu policija aizturēja un nopratināja vairākas personas, kuras liecināja par iesniedzēja iespējamo līdzdalību noziedzīgajos nodarījumos.

2010. gada septembrī iesniedzēju aizturēja policija un Daugavpils tiesas izmeklēšanas tiesnesis viņam piemēroja pirmstiesas apcietinājumu, pamatojot to ar lietas materiālos esošajiem. Tiesnesis arī norādīja, ka iesniedzējs bija pārkāpis cita procesa ietvaros noteiktā drošības līdzekļa nosacījumus un tādējādi pastāvēja risks, ka viņš varētu izvairīties no izmeklēšanas vai izdarīt jaunus pārkāpumus.

Izskatot iesniedzēja sūdzību, Latgales apgabaltiesa secināja, ka izmeklēšanas tiesnesis bija nepareizi atsaucies uz drošības līdzekļa nosacījumu pārkāpumu cita kriminālprocesa ietvaros, taču pilnībā piekrita izmeklēšanas tiesneša secinājumiem par pietiekamu pierādījumu esamību kriminālprocesā pret iesniedzēju, papildus norādot uz viņa iepriekšējām sodāmībām par līdzīga rakstura noziegumiem, no kurām pēdējā sodāmība vēl nebija dzēsta. Iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņš vēlāk tika piecas reizes pagarināts. Kā pamatojums tika minēti lietā esošie pierādījumi pret iesniedzēju, viņa personības iezīmes un risks, ka, atrodoties brīvībā, iesniedzējs varētu traucēt izmeklēšanas norisi.

Iesniedzēju atbrīvoja 2011. gada augustā pēc Kriminālprocesa likumā noteiktā maksimālā pirmstiesas apcietinājuma termiņa iestāšanās, nosakot viņam jaunu drošības līdzekli – policijas uzraudzību.

Raksts pieejams: http://m.lvportals.lv/visi/preses-relizes?id=266359

 

Comments are closed.